Andris Vilks
|
Īrnieka pienākums maksāt īres maksu par dzīvojamo telpu lietošanu ir nostiprināts Latvijas Republikas Civillikuma 2141. pantā, kurš nosaka, ka īrniekam ir jāsamaksā īres maksa līgumā noteiktos termiņos, bet, novilcinot maksājumus, viņam jāmaksā nokavējuma procenti. Tāpat, īrniekam ir jāapmaksā izīrētājam ar dzīvojamo telpu lietošanu saistītie saņemtie komunālie pakalpojumi, kurus izīrētājs sniedz īrniekam „tieši, kļūstot par pakalpojumu sniedzēju, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā”1.
Praksē notiek tā, ka atsevišķos gadījumos īrnieks nemaksā nemaz šos maksājumus vai maksā daļēji. Līdz ar to izveidojas situācija, ka viena no civilo attiecību pusēm, izīrētājs, veic savstarpējā līgumā pielīgtos pienākumus un nodrošina īrniekam lietošanā sev piederošu dzīvojamo telpu un ar šo telpu lietošanu saistītos komunālos pakalpojumus, savukārt, otra civilo attiecību puse neveic savus pienākumus, neveic maksu par dzīvojamo telpu lietošanu un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Atbilstoši LR Civillikuma 2112. pantam - īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei par zināmu īres maksu kādas lietas lietošanu (šajā gadījumā, dzīvojamās telpas lietošanu). Ja īrnieks nemaksā īres maksu, izīrētājam zūd īres līguma jēga, jo viņš nesaņem atlīdzību par sava īpašuma nodošanu lietošanā citai personai. Izīrētājam pat rodas ievērojami zaudējumi, ja īrnieks neveic maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem, jo izīrētājs apmaksā šo pakalpojumu izmaksas pakalpojumu sniedzējam, un nemaksāšanas gadījumā var iestāties izīrētājam negatīvas sekas, proti, pakalpojumu sniedzējs var atslēgt dzīvojamo māju no komunālo pakalpojumu padeves parādu dēļ, kā arī piedzīt no izīrētāja samaksu par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem.
