Andris Vilks

Mūsdienu sabiedrībā cilvēki ir neapmierināti ar daudzām un dažādām lietām. Mūsu neapmierinātību izraisa dažādas valstiskas problēmas, kā iekšējās, tā ārējās, un politiķu nespēja šīs problēmas, pēc mūsu domām, pareizi risināt. Tomēr, šīs problēmas lielu daļu valsts iedzīvotājus tieši neskar un vairums šīs lietas ar sašutumu apspriež, bet īpašu nervu stresu tas cilvēkos nerada. Cita lieta ir, kad mēs saskaramies ar jautājumiem, kas tieši iespaido mūsu labklājību vai taisnīguma izjūtu. Te vairs runa nav par viegli nosodošu iztirzāšanu vai ironiskām piezīmēm. Neizdarības un nesakārtotības lietās, kas skar mūsu ikdienas dzīvi, kas tieši iespaido mūsu labklājības līmeni, mūs uztrauc nesalīdzināmi vairāk, rada sliktu garastāvokli, nervu stresu, var novest pat līdz slimnīcas gultai. It īpaši jautājumos, kas skar katram cilvēkam svarīgo mājokļu jomu. Jo kas gan cilvēkam ir būtiskāks un svarīgāks viņa labklājībai, ja ne viņa mājoklis un visas problēmas, kas ar to ir saistītas? Labi, ja mums ir klusi kaimiņi un nosacīti ciešams mājas pārvaldnieks. Labi, ja mājai netek jumts un pagalmā stāvošām automašīnām neieslēdzas signalizācija trijos naktī. Daudz nervu un kreņķu ir saistīts arī ar maksājumiem par mūsu mājokli un ar to saistītām lietām, elektrību, gāzi, auksto un karsto ūdeni, apkuri. Bieži vien lasot mājas pārvaldnieka piestādītos rēķinus mūs māc šaubas un neizpratne par tajos redzamajiem cipariem, kuri nosaka, cik tad mums būs jāmaksā tagad par patērētajiem komunālajiem pakalpojumiem.

Dzīvokļos, kuros ir uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji aukstam un karstam ūdenim jautājumam vajadzētu būt pavisam vienkāršam. Pareizini ūdens patēriņu uz viena kubikmetra ūdens izmaksām un sanāks cipars, kurš ir jāapmaksā. Diemžēl praksē tā nekad nav. Ja ūdens patēriņu, kuru uzrāda visi dzīvokļos uzstādītie skaitītāji salīdzina ar ūdens skaitītāja rādījumiem, kurš uzstādīts mājas ievadā, tad atklājas ievērojama starpība. Šī starpība, nez kāpēc, vienmēr nāk par sliktu mājas iedzīvotājiem. Tieši viņiem ir jāmaksā par ūdens patēriņu vairāk, kā uzrāda dzīvokļos uzstādītie skaitītāji. Kāpēc tāda starpība, un kāpēc, kā domā vairums iedzīvotāju, tāda netaisnība. Mājas iedzīvotāji nesaprot, priekš kam dzīvokļos ir uzstādīti ūdens skaitītāji, ja pārvaldnieks tāpat skaita maksu par ūdeni iekļaujot tajos nez kādus tur „ūdens zudumus”. Starpība starp ūdens skaitītāju rādījumiem rodas vairāku iemeslu dēļ. Minēšu tikai trīs piemērus: caurules kaut kur mājā nav kvalitatīvas un ūdens aiztek no caurulēm vai no to savienojumiem; ūdeni vienkārši zog viltojot skaitītāju rādītājus; ūdeni izlieto mājas vajadzībām, piemēram, aplaistot piemājas apstādījumus. Vēl vispārpieņemts ir paskaidrot, ka ūdens zudumi rodas no tā, ka visi iedzīvotāji savlaicīgi nenodod skaitītāju rādītājus. Tas nu gan nav iemesls, jo ja vienā mēnesī uzrāda mazāku ūdens patēriņu, tad, objektīvi, nākamā mēnesī tam ir jābūt lielākam. Tomēr ūdens „zudumi” vienmēr ir par sliktu iedzīvotājiem. Nekad nav tā, ka pārvaldnieks paziņotu, ka dzīvokļos uzstādītie ūdens skaitītāji ir uzrādījuši lielāku patēriņu, kā mājas kopējais skaitītājs. Kas attiecas uz apstādījumu laistīšanu, tad nezinu kā Jūs, lasītāj, bet es neesmu redzējis gadījumus, kad kāds sētnieks kaut ko laistītu. Bez tam, sētnieka vajadzībām pārvaldnieks var uzstādīt atsevišķu ūdens skaitītāju, nemaz viņi tik dārgi nav, salīdzinoši ar to, cik visa māja maksā par apsaimniekošanu katru mēnesi.  

MK noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 30. punkts nosaka, ka ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20%, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks sešu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot. Tomēr, šis Ministru Kabineta noteikumos iestrādātais punkts neko situācijā nemaina un stāvoklis neuzlabojas. Atsevišķās mājās ūdens rādījumu starpība ir 40, 70 un pat 150 procenti. Pārvaldnieks plāta rokas, saka, ka ūdens caurules nekur netek un padarīt neko nevar, iespējams, ka iedzīvotāji zog. Pat, ja iedzīvotāji zagtu, kāpēc dzīvokļa īpašniekam būtu jāmaksā par citu nozagto ūdeni. Ūdeni jau nezog no dzīvokļa īpašnieka, bet no ūdens piegādātāja. Ja tas, no kā ūdeni zog, nevar atrast vainīgo, tad viņam arī jāmaksā. Vēl vairāk, Dzīvokļa īpašuma likuma 10. pants nosaka, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana). Skaidri un gaiši ir rakstīts, ka jānorēķinās ir par saņemtajiem pakalpojumiem. Likums neuzliek par pienākumu dzīvokļa īpašniekam maksāt par kādiem tur „ūdens zudumiem”, kurus viņš nav saņēmis. Ne viņš tos ir nozaudējis, ne viņam būtu par to jāmaksā. Faktiski, minētie Ministru Kabineta noteikumi ir pretrunā ar augstākstāvošu Dzīvokļa īpašuma likumu. Daži mēģina skaidrot šo pretrunu tādā veidā, ka, lūk, piegādātājs nodrošina ūdens padevi līdz mājai, bet pēc mājas kopējā skaitītāja, ūdens ir visu mājas iedzīvotāju kopīpašums un par to ir jānorēķinās visiem mājas iemītniekiem. Vai arī apgalvo, ka ūdeni, kas ieplūst mājā caur mājas galveno skaitītāju patērē visi iedzīvotāji. Tāds apgalvojums neiztur nekādu kritiku. Iedzīvotāji patērē tikai to ūdeni, kuru uzrāda viņu dzīvokļu skaitītāji. Tāpēc jau starpību sauc par „ūdens zudumiem”, ka tā ir nez kur pazudusi un to neviens nepatērē. Tāpat tekošs ūdens, kas ietek mājā nevar būt par kopīpašumu, jo dzīvokļu īpašnieki nav izteikuši savu gribu iegūt šo ūdeni savā īpašumā. Mājas kopīpašnieki ir izteikuši savu gribu, lai viņiem dzīvokļos piegādātu svaigu ūdeni un ir gatavi par to maksāt. Kas attiecas par piegādes veidiem, tad par to ir jārūpējas ūdens piegādātājam. Piegādes laikā pazudušā prece, šajā gadījumā ūdens, patērētājam nav jāapmaksā. Dzīvokļa īpašniekam ir jāmaksā tikai par to ūdeni, ko viņš patērē, kā arī ir noteikts likumā. Mājas ievada skaitītājs ir ūdens piegādātāja izdomājums, neviens cits komunālo pakalpojumu piegādātājs nav savai precei uzstādījis vienu skaitītāju uz visu māju un prasījis no iedzīvotājiem savas preces apmaksu par visu māju. Ne elektroenerģijas piegādātājs, ne gāzes piegādātājs, ne internets, ne telefons, ne kāds cits. Tieši pretēji, visi komunālo pakalpojumu piegādātāji pat ierīces, kas sadala piegādātos pakalpojumus uzskata par savu īpašumu, nerunājot par pašu pakalpojumu. Jā, protams, siltumenerģijas piegādātājs ņem samaksu par siltumu balstoties uz vienu skaitītāju uz visu māju. Bet siltumenerģija silda ne tikai dzīvokļus, bet arī kāpņu telpas, pagrabus, citas palīgēkas. Pie tam ir jāņem vērā, ka siltumenerģijas skaitītāji nav uzstādīti iedzīvotāju dzīvokļos, lai gan arī par šo jautājumu vajag diskutēt un, iespējams, daudz ko tur mainīt. Tomēr, pārējie komunālo pakalpojumu piegādātāji saņem naudu par saviem pakalpojumiem balstoties uz skaitītājiem, kuri mēra tieši patērēto pakalpojuma daudzumi konkrētā dzīvoklī un neuzstāda papildus kaut kādus mistiskus skaitītājus uz visu māju. Bez tam, rada zināmas bažas tas apstāklis, ka neviens nav dzirdējis gadījumu, cik labi uzturēta māja arī nebūtu, ka tajā dzīvokļos uzstādītie skaitītāji rādītu tādu pašu vai lielāku ūdens patēriņu, kā mājas centrālais ūdens skaitītājs. Vienmēr centrālais skaitītājs rādīs lielāku patēriņu. Negribētos domāt, ka ūdens piegādātājs tā ir noregulējis savu skaitītāju, lai tas rādītu lielāku ciparu. Lai gan zināmas bažas paliek.

   Aplūkosim problēmu no otras puses. Atbilstoši pašreizējai kārtībai un likumdošanai, ūdeni iedzīvotājiem piegādā un saņem maksu par piegādāto ūdeni nevis ūdens piegādātājs, bet mājas pārvaldnieks. Saņemot maksu par ūdeni no iedzīvotājiem, pārvaldnieks to pārskaita ūdens piegādātājam. Mājas pārvaldnieks ir kā starpnieks starp ūdens piegādātāju un patērētāju. Jāņem vērā, ka starpnieks pret savu gribu, kurš par savu darbu nesaņem nekādu atlīdzību. Bez tam, mājas pārvaldnieks gandrīz nekādi nevar ietekmēt procesu. Ne viņš precīzi var pārbaudīt mājas galvenā skaitītāja pareizību, ne viņš var ietekmēt dzīvokļu īpašnieku maksājumu regularitāti, ne viņš var nesamaksāt ūdens piegādātājam, ja dzīvokļa īpašnieki nesamaksā viņam par saņemto ūdeni. Prece, ko viņš piegādā nepieder viņam un ja tiešām kāds ūdeni zog, jājautā, kāpēc pārvaldniekam būtu jāmaksā par svešu nozagtu preci, kuru viņam ir uzspieduši. Cik ir runāts ar pārvaldniekiem, neviens nebūt nevēlas nodarboties ar ūdens piegādi mājas iedzīvotājiem. Tā nu ir iegājies un tā šo kārtību regulē normatīvie akti. Nosacīti nesenā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. pantā ir iestrādāta norma, kas nosaka obligāti veicamas pārvaldnieka darbības, starp kurām ir apkures, aukstā ūdens un kanalizācijas nodrošināšana, kā arī sadzīves atkritumu izvešana. Sadzīves atkritumu savākšana tiešām ir pārvaldnieka tiešais pienākums, jo saistīta ar mājas sanitāri – higiēnisko aprūpi. Tomēr, vismaz Rīgā, nav dzirdēts, ka kāds pārvaldnieks atkritumus izvestu, ar to nodarbojas specializētās firmas uz līguma pamata. Kas attiecas uz minētā likuma nosacījumiem, ka pārvaldniekam ir jāveic apkures, aukstā ūdens un kanalizācijas nodrošināšana, tad tā ir radusies, domājams, pateicoties Rīgas pilsētas monopoluzņēmumu, kuri piegādā ūdeni un siltumenerģiju, lobijam. Neskatoties uz to, ka valstī ir aizliegts piespiedu, bezmaksas darbs, sakarā ar ūdens piegādi iedzīvotājiem, mājas pārvaldniekiem tieši ar šādu darbu regulāri nodarboties liek pastāvošā likumdošana. Ir dzirdēts viedoklis, ka, ja nu pārvaldnieks ir uzņēmies mājas apsaimniekošanas darbus, tad šajos darbos ir iekļaujams viss, kas saistīts ar dzīvojamo telpu nodrošinājumu, vai citiem vārdiem runājot, pārvaldniekam ir ne tikai jāveic viņa tiešie pienākumi saistīti ar mājas apsaimniekošanu, bet arī jānodrošina iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus. Kāpēc? Vienīgais, ja neskaita siltumenerģijas piegādātāju, par ko vajadzētu runāt atsevišķi, no komunālo pakalpojumu piegādātājiem, kurš pārliek savu darbu uz pārvaldnieka pleciem ir ūdens piegādātājs. Tā nosaka likums. Likums ir noteicis izņēmumus priekš konkrētiem komunālo pakalpojumu piegādātājiem. Ne elektrības, ne gāzes, ne citu pakalpojumu piegādātājiem tādas privilēģijas nav atvēlētas. Pārsvarā visas iedzīvotāju sūdzības un neapmierinātību ar „ūdens zudumiem”, sliktu ūdens spiedienu un citām, ar ūdens piegādi saistītām problēmām, ir jāuzklausa pārvaldniekam. Bet patiesībā namu pārvaldnieks var vienīgi sekot ūdens cauruļu tehniskajam stāvoklim un veikt nepieciešamos remonta darbus. Savādāk ne ūdens padeves kvalitāti, ne izmaksas viņš ietekmēt nevar. Toties visas sūdzības nākas uzklausīt tieši pārvaldniekam. Līdz ar to ir redzams, ka ar pastāvošo kārtību kādā veidā iedzīvotājiem tiek piegādāts ūdens, nav apmierināti ne paši iedzīvotāji, ne pakalpojumu tiešais piegādātājs, kas patiesība nav viss piegādātājs, bet tikai bezmaksas starpnieks. 

Daudzi dzīvokļi valstī tiek izīrēti un tajos dzīvo nevis dzīvokļu īpašnieki, bet īrnieki. Īres attiecības regulē likums „Par dzīvojamo telpu īri”. Šis likums arī uzliek par pienākumu izīrētājam nodrošināt īrniekiem konkrētus komunālos pakalpojumus, kas šā likuma redakcijā ir nosaukti par pamatpakalpojumiem un ietver sevī apkuri, auksto ūdeni un kanalizāciju un atkritumu izvešanu. Ir pat paredzēts bargs administratīvais sods par pamatpakalpojumu nenodrošināšanu īrniekiem. Tomēr, šajā likumā ir viena būtiska atšķirība. Proti, 11.3 pantā ir noteikts, ka īrnieks ir tiesīgs patstāvīgi norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju par saņemtajiem pakalpojumiem atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai. Tāda norma likumā tika iestrādāta 1997. gadā un darbojas, pareizāk būtu teikt, tai vajadzētu darboties, bet tā nedarbojas līdz šim. Ir pagājuši piecpadsmit gadi, bet Ministru Kabineta noteikumu, kuri regulētu kārtību, kādā īrnieks var patstāvīgi norēķināties ar komunālo pakalpojumu sniedzēju par saņemtajiem pakalpojumiem nav. Līdz ar to, minētā likuma norma ir tikai uz papīra. Lai gan likums paredz īrniekam tiesības tieši norēķināties ar pakalpojumu sniedzēju, praktiski to izdarīt nav iespējams. Un lieta ir ne tikai tajā apstāklī, ka nav atbilstošu Ministru Kabineta noteikumu. Ūdens piegādātājs, vismaz Rīgā, neslēdz līgumus ar īrniekiem par tiešo norēķinu par saņemto ūdeni. Neslēdz un viss, lai gan likums tādas tiesības īrniekam ir paredzējis. Ir dzirdētas vairākas sūdzības no īrnieku puses, kuri mēģinājuši norēķināties tieši ar ūdens piegādātāju. Vienā gadījumā pat sūdzējušies Tiesībsargam par likuma nepildīšanu. Rezultāta nav. Var teikt, ka šajā gadījumā likums netiek pildīts. Vai var runāt par tiesisku valsti, kurā pašvaldības uzņēmumi nepilda likuma normu? Būtu arī dīvaini, ja ūdens piegādātājs slēgtu līgumu ar īrniekiem par tiešo samaksu par patērēto ūdeni, bet ar dzīvokļa īpašniekiem nē. 

Autors aprakstīja iepriekš minēto piemēru, ne tikai lai parādītu, ka ne visi likumi tiesiskā valstī darbojas, bet galvenokārt tāpēc, lai parādītu, ka bija laiki kad likumdevējs paredzēja iedzīvotājiem iespēju norēķināties ar komunālo pakalpojumu sniedzēju tieši. Bet vēlākos laikos, acīmredzot monopolu lobija dēļ, likumos tiek iestrādātas normas, kas iedzīvotājiem neparedz tādu iespēju, normatīvos aktos tiek iestrādātas normas, ka iedzīvotājiem ir jāmaksā par nesaņemto ūdeni, bet namu pārvaldniekiem bez maksas jāveic darbi, kuri būtu tiešais ūdens piegādātāja pienākums: piegādāt iedzīvotājiem ūdeni un saņemt samaksu par to.

Problēma ir sarežģīta un atrisinājumi var būt dažādi. Var uzstādīt precīzākus ūdens skaitītājus dzīvokļos, ir tehniski iespējams ieviests aparatūru, kura nolasīs ūdens skaitītāju rādījumus vienlaicīgi visiem dzīvokļiem. Ir iespējams izstrādāt normatīvos aktus, kas paredzēs atbildību par negodprātīgu, vai nesavlaicīgu, ūdens skaitītāju rādījumu nodošanu pārvaldniekam, ka arī par ūdens skaitītāju nesankcionētu ietekmēšanu. Visi šie pasākumi ir labi un derīgi, bet problēmu pilnībā neatrisinās. Tāpat būs starpība starp dažādu ūdens skaitītāju rādījumiem, tāpat visas problēmas būs uz mājas pārvaldnieka pleciem, tāpat paliks milzums daudz neapmierināto un aizvainoto. Radikāls risinājums būtu pāreja uz tiešu ūdens piegādi no ūdens piegādātāja līdz iedzīvotājiem. Tas, protams, prasīs zināmus finanšu resursus un cilvēkresursus, arī ierēdņu garīgo piepūli. Jāmaina arī likumi un citi normatīvie akti. Bet izdarīt to var un vajag, jautājums ir, cik ilgā laikā to var paveikt. Mērķim ir jābūt nospraustam un jāiet uz to, lai ūdens piegādes kārtība neatšķirtos pēc būtības no gāzes vai elektroenerģijas piegādes kārtības iedzīvotājiem. Ko var izdarīt nekavējoties, tas ir ieviest praksē to, ko likumdevējs ir paredzējis īrniekiem no 1997. gada un kas ir likumā rakstīts melns uz balta arī šodien. Jābeidz iedzīvotāji muļķot ar kaut kādu visai mājai uzstādītu ūdens skaitītāju, kura rādītāji ir vienmēr lielāki, ka dzīvokļos uzstādīto skaitītāju kopsumma. Jāievieš ir iespēja iedzīvotājiem, visiem iedzīvotājiem, ne tikai īrniekiem, norēķināties par saņemto ūdeni tieši ar ūdens piegādātāju atbilstoši dzīvokļos uzstādītiem skaitītājiem. Tāpat kā par gāzi un elektrību. Ja sarežģīti ir noņemt ūdens skaitītāja rādījumus katru mēnesi, var aprēķināt vidējo par gadu, ka dara AS „Latvenergo”. Kāpēc valsts uzņēmums var ieviests iedzīvotājiem saprotamu samaksas kārtību un strādāt ar milzīgu peļņu, bet pašvaldības uzņēmumi pārliek savas problēmas uz māju pārvaldnieku pleciem? Vai tā ir nevēlēšanās, vai nemācēšana mazināt sabiedrības spriedzi un visu ieinteresēto pušu neapmierinātību?

Beidzot mazliet ieilgušu rakstu, gribu piebilst vienu argumentu, kuru dzirdēju no kādas ieinteresētas puses. Un arguments ir šāds. Vienam dzīvoklim, kurš nemaksās par ūdeni, nebūs tehniski iespējams atslēgt ūdeni, jo var atslēgt tikai stāvvadus. Nu ko, es uzskatu, ka ūdens padevi un apkuri vispār nedrīkst cilvēkiem atslēgt. Visi jautājumi par parādiem, arī par parādiem par komunālajiem pakalpojumiem, ir jārisina tiesā. Ak, tiesas velkas gadiem! Tāpēc ar mājokli saistītos strīdus, arī par parādiem par komunālajiem pakalpojumiem, jāizskata tiesā saprātīgos termiņos, teiksim divās nedēļās. Namīpašnieki īrniekiem arī nevar atslēgt ūdeni, lai gan daži no īrniekiem vispār neko nemaksā, bet ūdeni, apkuri un visu citu lieto. Un tāpat tiesājas gadiem. Kāpēc tad pašvaldības uzņēmums nevarētu risināt savas problēmas, nevis atslēdzot iedzīvotājiem ūdeni vai apkuri, bet vēršoties tiesā, kā citas valstī esošas fiziskās un juridiskās personas, kuru tiesības ir aizskartas. Saīsiniet ar mājokli saistīto strīdu izskatīšanas termiņus tiesā. Vai izveidojiet specializētās mājokļu tiesas. Bet tas jau ir cits stāsts.

Komentāri
Arturs Krūskops
07.02.2015 15:19:03
Priecājos, ka ir aktīvs līdzīgi domājošs cilvēks. Daži komentāri: 1. MK Noteikumu Nr.1013 ūdens izlietojuma uzskaites kārtība ir nepareiza: starpība starp ievada un dzīvokļu skaitītājiem ir neizbēgama, jo rādijumu nolasīšana nav vienlaicīga un kārtīga. 2. Ne Rīgas ūdens, ne Rigas namu pārvaldnieks nav ieinteresēti mainīt esošo kārtību , jo pirmām tas ir papildus lielais klientu skaits, otram - papildus nauda bez liekas piepūles. 3. Ekonomikas ministrija negrib atkāpties no sava garabērna - MK Noteikumiem 1013 (mundiera gods !). 4. Pārēja uz tiešiem maksājumiem nevar sadardzināt ūdens izmaksu lietotājam, jo starpnieka funkcijas pildīšana nav bezmaksas darbs. Vienīgi pareiz ceļš, kā sakārtot šo mūsu problēmu ir cīnīties par ūdens uzskaites kārtības sakārtošanu daudzdzīvokļu mājās. Pārējie jautājumi sakārtosies paši no sevis. Esam aktīvi ! Bez cīņas šo problēmu atrisināt nevar.
martins
06.04.2015 13:54:23
Udens piesavinasana notiek pirms udens skaititaja,so pieslegumu var viegl atklat.
Jānis
02.05.2015 13:28:59
Gudri pļurkstēt nav malku cirst.Konkrētuma nekāda.Tik cīņa,cīņa ,tiesas.It kā nezinātu,kur dzīvo.Gribētos redzēt,kā nabagi var panākt savu taisnību šajā zemītē.
Edgars
12.05.2015 14:36:57
Kāpēc ūdens zudumi netiek sadalīti proporcionāli uz visiem mājas iedzīvotājiem, bet gan tiek izmantots mistisks koeficients, kas pareizināts ar manu reālo patēriņu. Vai tad tas, ka es vairāk tērēju un godīgi maksāju pēc skaitītāja, nozīmē to ka esmu vairāk vainīgs pie zudumiem, kurus ūdens piegādātājs nevar atklāt!
Andis
08.09.2015 16:32:37
Par ūdens starpību mājā var būt runa tikai tad, ja viss mājā patērētais ūdens tiek uzskaitīts ar verificētiem skaitītājiem.
Pārējos gadījumos (dzīvokļos) tas ir vienkārši parasts ūdens patēriņš bez uzskaites.
Regulāras ūdens starpības rašanās galvenie iemesli var būt 3:
Nr.1. Nekvalitatīvi, neprecīzi un bojāti skaitītāji (t.sk. arī māju ievados)
Nr.2. Ūdensapgādes sistēmas bojājumi, tīšas vai netīšas noplūdes
Nr.3. Ūdens lietošana bez uzskaites (t.sk. - zagšana).
Ja mājas dzīvokļu īpašnieku kopība pieņem lēmumu - atteikties no ūdens uzskaites mājas ievadā, un norēķiniem izmantot tikai individuālos skaitītājus, vai šāds lēmums būtu leģitīms? Lūdzu, komentārus.
Māris
21.09.2015 22:48:04
Izlasiet taču beidzot instrukciju! Skaitītājs jāuzstāda uz HORIZONTĀLA cauruļvada ar ciparnīcu HORIZONTĀLI, nevis kā mums ērtāk nolasīt.
Andis
17.12.2015 10:26:21
Ir arī vertikāli liekami skaitītāji. Jebkurā gadījumā tas rakstīts instrukcijā-pasē. Par zudumiem - jūtube pilna ar padomiem, kā apturēt ūdens skaitītāju.
Zanda
09.04.2016 19:51:33
Ir arī tādi ūdens patērētāji, kas neuzrāda faktisko skaitītāja rādījumu, bet mazāk, jo ,,šomēnes""",, pašam tā mazāk ir nauda, tā rodas patērētā ūdens starpība. Šeit rodas cilvēktiesību pārkāpums pret godīgajiem maksātājiem, jo starpība tiek sadalīta uz visiem iedzīvotājiem mājā, tāds ir Ministru kabineta 2010.gada pieņemtais lēmums. Šeit rodās jautājums par jautājums par Ministru kabinetu kā par tādu, kādi lēmumi tiek pieņemti?
Zanda
09.04.2016 19:56:23
Pie skaitītāja vertifikācijas pēc četriem gadiem zaglim, protams, parādās patiesība gaismā, bet tiem iedzīvotājiem, kas ir samaksājuši, nauda netiek atgriezta.
Zanda
09.04.2016 20:03:01
Mans ierosinājums būtu: katras kāpņu telpas vecākais apstaigā savā kāpņu telpā visus dzīvokļus un piefiksē ūdensskaitītāju rādījumus, ko arī noziņo apsaimniekotājam, tas būtu tas pats, kas profilaktiska pārbaude.
Juris
13.04.2016 10:09:47
Būtu neizsakāmi interesanti uzzināt kaut ko par ūdens skaitītāju verifikācijas rezultātiem. Kāds procents skaitītāju tiek atzīti par nederīgiem, kas tiek darīts ar pārējiem (kalibrēšana?) un tamlīdzīgi. Saprotams, ka LV monopolists ar šādiem datiem nedalīsies, ja nu vienīgi kāda informācijas noplūde.
Airlinda
08.07.2016 20:59:44
Labdien,jautājums ,rēķinā ir uzrādīts ūdens starpība,info daudz,īsāk,neizbēgami jāmaksā,bet kur ir teikts ,ka kanalizācijas starpība jāmaksā,ja man par u"""dens starpību mēnesī (katru)jāmaksā 1.39+PVN,tad par kanalizāciju 2.23 +PVN,kopā 4.38 ar PVN katru mēnesi,sanāk ka precīzi viena un tā pati starpība ir katru mēnesi.
Santa
03.10.2016 10:35:50
ūdens skaitītāju parbaude veritifikācija notiek sekojoši 1. skaitītaju apskata vizuāli ,ja nav redzamo defektu, tad ir normā.2.izskalo un liek uz stenda pēc kontrolskaitītāja un laiz ūdeni ,ja pēc trīm minūtem ūdens daudzuma rādījums neatškiras vairāk kā 10%, tad viss kārtībā.Skaitītājs ir derīgs.Un tas ir viss.
Linda
26.01.2017 15:46:58
Paldies! 100% piekrītu. Beidzot precīzs situācijas vērtējums un risinājuma priekslikums.
gribu zināt
11.04.2017 19:01:05
Visi runājam par ūdens starpību,vai vēl kādam ir jāmaksā m3 tik,cik ir ūdens starpība,arī kanalizācijas starpība?
Andris Vilks - Īres valdes priekšsēdētājs
Copyright © 2009-2013, Andris Vilks